Aktualitātes
74989

MIHALĪNA SUPE ir viena no meža meitām — sievietēm, kas pēc II Pasaules kara bija spiestas patvērumu meklēt mežā



Nedaudz skumjā, bet vienlaikus ļoti gaišā un pacilātā gaisotnē, 6. decembrī, tika godināta pansionāta kliente Mihalīna Supe.

MIHALĪNA SUPE ir viena no meža meitām — sievietēm, kas pēc II Pasaules kara bija spiestas patvērumu meklēt mežā. Tur viņa nodzīvoja deviņus gadus. Segvārds “Kaija”. Pievienojās partizāniem 1945.gada 8.jūnijā.

No Sanitas Reinsones grāmatas “Meža meitas”, ko izdevniecība “Dienas Grāmata” izdevusi 2015.gadā.
“ Mihalīna Supe un viņas dvīņumāsa Broņislava piedzima 1923.gadā Purvmalas pagastā     ( mūsdienās Krievijā.

Federācijas teritorija Pitalovas rajonā). Atmiņās par savu ģimeni Mihalīna saka: “Mēs septiņi bērniņi bijām pasaulē. Divi brāļi, piecas māsas. Viens pēc otra dzimām un nācām”. Vecākiem Emīlijai un Vincam Supēm piederēja 18ha zemes, un iztiku viņi pelnīja, nododot bekonu, pienu, kā arī audzējot linus. Saimniecības darbos jau no mazotnes iesaistījās bērni.

Pirmās padomju okupācijas laikā (1940-1941) jaunā vara ģimeni no iekoptās saimniecības padzina, un Otrā pasaules kara lielāko daļu Supes nodzīvoja savā rentes mājā Aizgalienes ciemā Viļakas pagastā. Sākoties otram padomju okupācijas periodam 1944.gada rudenī un it īpaši vēlāk – ziemā, par Supēm sāka regulāri interesēties čeka.

Mihalīnas brālis Pēteris Supe, ar segvārdu Cinītis, iesaistījās nacionālās pretošanās kustībā 1944.gada oktobrī. Tā paša gada 10.decembrī patriotiski noskaņotais, tobrīd 25 gadus vecais jaunietis dibināja Latvijas Nacionālo partizānu apvienību Stompaku mežā Viļakas pagastā. Izkaisītās partizānu grupas Latgalē un daļā Vidzemes viņš apvienoja vienotā spēkā, kurš bāzējās Stompaku partizānu nometnēs. Viņa vadībā risinājās lielākā nacionālo partizānu kauja – Stompaku kauja 1945.gada 2. un 3. martā.

Pārējo ģimenes locekļu liktenis izšķīrās 1945.gada 8.jūnijā. Čekisti ieradās Aizgalienā Supes arestēt, bet tobrīd viņi mājās atrada tikai trīs meitas – Mihalīnu, Aldonu un Genovefu. Antonija dzīvoja Rīgā, Broņislava – Iecavā, bet viņu brālis Dominiks jau atradās apcietinājumā. Vecāki todien bija devušies uz Viļaku. Apcietinātās trīs meitas čekisti veda uz Viļaku un pa ceļam ieraudzīja viņu tēvu un māti pie kādām mājām un pavēlēja abiem doties līdzi. Kā atmiņās stāsta Mihalīna, lai nu ko, bet vienkārši padoties nebija tēva dabā. Ģimenei (izņemot Aldonu) izdevās aizbēgt. Tajā pašā dienā visi devās uz meža bunkuru līdzi brālim Pēterim.

Pēc tam Mihalīnu piemeklēja viens likteņa sitiens pēc otra. Jau pēc pusotra mēneša čekisti nošāva tēvu, drīz pēc tam arī māti. 1946.gada 1.aprīlī kādās mājās no čekas aģenta Jāņa Klimkāna lodes krita brālis Pēteris. Septembrī nošāva māsu Genovefu. No ģimenes Mihalīna vienīgā palika dzīvot mežā. 8.jūnijā apcietināto māsu Aldonu vēlāk atbrīvoja, un viņa apprecējās ar kādu čekas aģentu. Broņislavai un Antonijai no represijām izdevās izvairīties, bet Dominiku tiesāja un izsūtīja uz Sibīriju

Pēc brāļa Pētera nošaušanas Mihalīna patvērās sava drauga partizāna Arvīda Vīksniņa grupā. No 1952. līdz 1954. gadam Mihalīna un Arvīds mežā dzīvoja divatā. Arvīdu čekisti nošāva 1954.gada 24.aprīlī, bet Mihalīna devās meklēt patvērumu pie Aldonas uz Dobeli. Taču viņu ātri vien apcietināja. Pēc ilgstošām pratināšanām viņai piesprieda 25 gadu cietumsodu Vorkutā.

Latvijā Mihalīna Supe atgriezās 1964.gadā. Viņa sameklēja savu dvīņumāsu Broņislavu Bauskā un sāka strādāt kādā restorānā par virtuves palīdzi. Arī tad čeka viņu nelika  mierā. Sauca uz pratināšanām un liedza strādāt. Darbu Mihalīna tomēr nezaudēja, jo kā izcilu darbinieci viņu aizstāvēja gan restorāna direktors un šefpavāre, gan pārējais kolektīvs.”

Šajos svētkos Mihalīnai tika pasniegts aizsardzības ministra Raimonda Bergmaņa parakstītais Goda Raksts pateicībā «par Tēvzemes mīlestību un ieguldījumu Latvijas neatkarības atgūšanā». Zemessardzes 54. inženiertehniskā bataljona virsseržants Raitis Purmalis un kaprālis Kaspars Purmalis, uzrunājot M. Supi, apliecināja, ka viņam ir liels gods būt pie sievietes, kura vienmēr augstu turējusi savas dzimtenes godu, kuras mūžu var raksturot ar diviem vārdiem – cīnīties un nepadoties. M. Supei pateicību un labas veselības vēlējumus izteica arī Bauskas novada domes priekšsēdētāja vietnieks Alvis Feldmanis. Bija ieradušies viņas tuvākie kaimiņi. Jānis Beļinskis apsveicamo uzrunāja mīļi – “Mika” un klātesošajiem atgādināja, ka viņa pārstāv leģendāru Latgales dzimtu – Supes. Pirms kara kuplā ģimene bija iekopusi savu dzimtas mājvietu Abrenes apriņķa Purvmalas pagastā. Pašlaik par Latgales latviešu iekoptajiem dārziem vēsta tikai atmiņas, jo sveša vara nežēlīgi un cietsirdīgi izrēķinājās ar čaklajiem savas zemes kopējiem.  Aija Bērziņa pauda gandarījumu, ka Mihalīnas garajā un grūtajā mūžā piedzīvotais un paveiktais nav aizmirsts. Bauskas filiāles vadītāja Dzintra Lapiņa sveica: «Mihalīna, redzat, ap jums šodien atkal pulcējas jūsu bijušie kaimiņi! Tas ir apliecinājums tam, cik daudz laba savos spēka gados esat darījusi citiem cilvēkiem. Ar savu klātbūtni un laba vēlējumiem viņi tagad jums pateicas.»

Bauskas sākumskolas Dainas Ārmanes vadītās folkloras kopas dalībnieces – 3.b klases audzēkne Marta Rutka un 5.b klases audzēkne Elizabete Šulce kopā ar skolotāju  sveica cienījamo novadnieci ar dziesmām. Asaras iemirdzējās vecās, bet sirdī joprojām možās Mihalīnas acīs.

Mihalīna Supe ilgajā mūžā ir daudz ko pieredzējusi, vienmēr saglabājot sirdī mīlestību pret Latviju. Viņas izteiktie pateicības vārdi nebija gari, bet pilnvērtīgi atklāja Mihalīnas Supes dzīves būtību: «Neko labāku, kā rakstīts mūsu himnā, es jums nevaru pateikt. Dievs, svētī Latviju!»

Ielādēju...



      Atpakaļ